Vēsture

“Jo skaidrāki kāda krāsu un formu grupa izsaka savu apvienojošo ideju, toties intensīvāka skaistuma sajūta no tāda iespaida."

Eižens Laube

Eižens Laube.
Ziemeļu romantisma meistars

Avots: Rīgas Jūgendstila centrs
Eižens Rihards Laube (1880–1967) ir viena no spilgtākajām latviešu arhitektu trešās paaudzes personībām, kas savu karjeru sāka 20. gs. sākumā pēc J. F. Baumaņa un K. Pēkšēna. Eklektisms piedzīvoja savu norietu, Rīgu un visas Latvijas arhitektūru pārņēma jūgendstils, un vienlaicīgi bija arī modusies latviešu tautas pašapziņa. Latvju identitātes celšana bija Laubes mūža darbs, gan to ieceļot ēkās, gan mācot jauno arhitektu paaudzi.

Dzimis amatnieku un būvnieku ģimenē, Eižens jau no mazotnes saskaras ar arhitektūru, ko arī izvēlas par savu dzīves darbu. Jaunais students ir talantīgs un uzcītīgs un jau pēc pirmā studiju gada tiek pieņemts darbā tā laika vadošajā, Pēkšēna, arhitektu birojā. Ceturtā kursa beigās ceļojuma laikā Somijā Laube sastopas ar ziemeļu tautām radniecīgo un formās tuvo nacionālo romantismu. Šis jūgendstila paveids tad arī kļūst par meistara izteiksmes līdzekli un atstāj mūsu galvaspilsētā nozīmīgu mantojumu.

Studiju laikā izkristalizējas vēl viens talants – spēja un vēlme dalīties zināšanās, ko pamana Rīgas Politechniskā institūta vadība un pēc studiju beigšanas jaunajam arhitektam piedāvā pasniedzēja vietu. 1907. gadā tiek atvērta Laubes Architektūras darbnīca, kas “rūkdama” darbojas līdz Pirmajam pasaules karam, sagatavojot turpat vai 30 būvprojektus gadā.
Avots: Rīgas Jūgendstila centrs
Kara laikā Krievijas Impērija institūtu pārceļ uz Maskavu, un Eižens Laube dodas tam līdzi. Tur projektu neesamība kara apstākļos Laubem liek pievērsties publikācijām un tiek sarakstīts darbs Krāsu un formu loģika.

Latvijai jau brīvai esot, tiek meklēts latviskais stils arhitektūrā, un par to izkristalizējas neoklasicisms, kas ar savām tīrajām formām un līnijām visprecīzāk pauž jaunās tautas godu un lepnumu. Laube ir viens no tiem, kas palīdz to definēt. Brīvvalsts laikā arhitekts vairāk pievēršas akadēmiskajam darbam, vadot vienu no Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātes darbnīcām, piedalās pilsētplānošanā, vada Nacionālās celtniecības komitejas Arhitektonisko jautājumu komisiju un projektē valsts mēroga pasūtījumus, piemēram, Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju, Ķemeru sanatoriju un Rīgas pils pārbūvi.

Otrais pasaules karš Laubi piespiež doties emigrācijā uz Vāciju, kur 1946. gadā viņš kopā ar citiem dižgariem no Latvijas, Igaunijas un Lietuvas izveido Arhitektūras un inženierzinātņu fakultāti Baltijas Universitātē Pinebergā. Arhitekta pēdējie dzīves gadi tiek pavadīti Portlendā, Oregonā, ASV, kur, atskatoties uz paveikto, viņš saraksta savu publikāciju apkopojumu Raksti par arhitektūru.
Laubes projekti —
unikālā stila meklējumi
1 — Tallinas iela 23, Rīga
kopā ar K. Pēkšēnu, 1902.
Eižens Laube bija arhitekts, kas nepārtraukti meklēja jauno. Viņš bija pārmaiņu arhitekts, tāpēc noteikti kā pirmais jāpiemin jūgendstila nams Tallinas ielā. Šis ir viens no pirmajiem Laubes projektiem, kuram toreiz gados jaunais arhitekts, atnācis strādāt uz Pēkšēna biroju, radīja jaunu, laikmetīgu fasādes risinājumu jau uzprojektētā vietā. Neparasts un skaists šīs ēkas fasādes elements ir erkera noslēgums, kam kopā ar ieejas portālu ir atvērtas pūķa rīkles forma. To līdztekus citiem šīs ēkas skulpturālajiem ciļņiem veidojusi būvtēlniecības firma Lotze & Stoll. Pie ēkas dzegas abās fasādes pusēs ir divas vīriešu galvas. Acīgākais kreisajā tēlā pamanīs sejas vaibstu līdzību ar ēkas arhitekta sejas pantiem. Pēcāk arhitekts ir sacījis, ka, staigājot pa pilsētu, ir ēkas, kurām ejot garām viņam ir jākaunas. To sacīdams, viņš domāja par šo ēku, jo, būdams jau pasniedzējs, jūgendstilu noliedza, to dēvējot par nevajadzīgi pārbagātu (pompozu).
Lasīt vairāk
Foto: Inga Karlštrēma
2 — Tērbatas iela 15/17
(Ķēniņa skola), Rīga
kopā ar K. Pēkšēnu, 1906.
1904. gada rudenī Laube kopā ar savu studiju biedru Aleksandru Vanagu dodas studiju ceļojumā uz Somiju, kur viņi iepazīstas ar toreiz Helsinkos savdabīgā ziemeļu jeb somu stila celtnēm. Ar šo aizsākas Eižena Laubes ziemeļu nacionālā romantisma laiks, kurā kā viena no pirmajām tiek uzcelta skolas ēka Tērbatas ielā. Tā varbūt vairāk zināma kā Ķeniņa skola, kas savu vārdu ieguvusi no cilvēka, kurš to cēlis, – Ata Ķeniņa. Nams tapis, Eiženam strādājot K. Pēkšēna birojā. Ēkai ir izteiksmīgs siluets un dažādu būvmateriālu variējumos veidota arhitektoniskā apdare. No materiāliem īpaši jāizceļ šūnakmens, kurš pamatā izmantots ēkas zemāko stāvu apdarē; kā nostāti stāsta, tas ir ņemts no Staburaga atlūzām.
Lasīt vairāk
Foto: Inga Karlštrēma
3 — Romanova Bazārs
Lāčplēša ielā 70, 70a, 70b,
Rīga, 1909.
Šis ir viens no Laubes lielākajiem projektiem, ko varbūt pārspēj tikai Ķemeru sanatorija. Tas ir ēku kopums, kurš atrodas ne tikai Lāčplēša ielā, bet iesniedzas arī Avotu ielā un Ernesta Birznieka-Upīša ielā. Savu vārdu tas guvis no ielas nosaukuma – 1909. gadā Lāčplēša iela tika dēvēta par Romanova ielu. Monumentālā nacionālā romantisma ēku kompleksa arhitektoniskais veidols ar kubiskajiem stūra torņiem uzskatāms par funkcionālisma formveides priekšteci. Ēka Lāčplēša ielā 70a piederēja pašam arhitektam, un šeit vairākus gadus arī atradās Laubes arhitektūras būvbirojs – "architektūras darbnīca" (ateljē), kā to nodēvējis arhitekts. Jādomā, ka Laube šo kvartālu vēlējās veidot kā ievērojamu ansambli, bet arhitektam nebija līdzvērtīgu partneru iecerētā bazāra satura nodrošinājumam.
Lasīt vairāk
Avots: pastkarte no privātās kolekcijas
4 — Merķeļa iela 13 (Latviešu biedrības nams), Rīga
kopā ar E. Poli, 1909.
Pēc pirmā Latviešu biedrības nama nodegšanas 1908. gadā biedrības vadība sarīko slēgtu konkursu, kurā par labāko skiču projektu tiek atzīts E. Laubes un E. Poles darbs. Pirmajai skicei ir izteiktas nacionālā romantisma iezīmes, kuras raksturīgas Laubes rokrakstam, bet pēc sabiedrības protestiem un pat raksta “Rīgas Avīzē”, kur nama skice tiek ļoti kritizēta, RLB runas vīru sapulce liek arhitektiem ēkas projektu pārstrādāt. 1909. gada aprīlī tiek iesniegts ēkas projekts neoklasicisma stilā. Jādomā, ka ēkas fasādes projektu šoreiz veidojis Ernests Pole, jo tā laika presē Laubes darbu sarakstā ēka nav pieminēta. Ēkas apdarē īpaši jāizceļ pulēta granīta jonisko kolonnu ieejas portiks un augstais trīsstūra zelmenis, kuru rotā latviešu gleznotāja J. Rozentāla veidots krāsains mozaīku panno “Spēks”. Līdzīgi panno “Saules sveiciens” un “Pie avota” vainago rizalītus. 1938. gadā Merķeļa un Arhitektu ielas stūrī, nojaucot skolas ēku, pēc E. Laubes projekta uzcelts Latviešu biedrības nama paplašinājums ar restorānu un vairākām sarīkojumu un kluba telpām.
Lasīt vairāk
Avots: No Latvijas Arhitektūras muzeja arhīva
5 — Brīvības iela 37, Rīga, 1909.
Brīvības iela 39 (Sniķera nams), Rīga, 1929.
Šajās 2 adresēs atrodas divas Laubes projektētas ēkas, kuras šķir ne tikai 20 gadi, bet arī arhitektūras stili. Brīvības ielas 37 īres nams ir nacionālā romantisma paraugs ar dekoratīviem ciļņiem, kuros attēloti stilizēti dzīvnieku tēli. Brīvības ielas 39 ēka, kas sākotnēji celta kā īres nams, ir funkcionālisma stila paraugs ar neoklasicisma iezīmēm – divu, šķiet, nesavienojamu stilu savienojums. Sniķera namā Laubes izvēlētajam funkcionālismam ir raksturīgs elementārs plāna un fasādes ģeometriskais dalījums, kura vertikālo soli noteica ēkas tērauda karkass, bet horizontālo – liela apjoma logu stiklojums.
Lasīt vairāk

Arhitekta rezidence

1924
Projektu privātmājai, kura atrodas Āgenskalnā, Baložu ielā 20a, un kuru tās tagadējie īpašnieki ir nodēvējuši par Laubes namu, meistars pirmo reizi Rīgas būvvaldē iesniedza 1924. gadā. Divpadsmit gadus vēlāk tiek iesniegts cits ēkas projekts, kas vairāk līdzinās esošajai ēkai; no tā varam secināt, ka nams tapa lēni un pārdomāti, bet arhitekts savā privātmājā pilntiesīgi nodzīvoja tikai 10 gadus.
Līdz ar Otrā pasaules kara beigām nams nonāca svešinieku rokās, un padomju gados tajā ierīkoja dzīvokļus, pēcāk birojus valsts struktūrām, bet 20. gadsimta 90. gados to ar pietāti, tomēr zaudējot autentisko garšu, restaurēja starptautiskā kompānija Oriflame.
2022
Pēdējos gados ēka bija tukša un neapdzīvota, līdz tās logos kādā sestdienas pastaigā pārdošanas plakātu pamanīja tagadējie saimnieki, MÁDARA Cosmetics īpašnieki un dibinātāji Lotte un Uldis Iltneri. Sākās ēkas atjaunošana, kas ilga 2 gadus, un nu kopš 2022. gada tajā atrodas MÁDARA Cosmetics radošais māju birojs. Birojs veidots, uzmanības centrā liekot aktivitāti un ievērojot “tīrā galda” principu, kas ļauj to pāris stundu laikā pārveidot un pielāgot citām vajadzībām. Šis plānojums ļauj ēku nodot arī citu viesu rīcībā.
Neoklasicisma stilā celtā privātmāja ir bagātīgi rotāta un grezna, īsta Itālijas villa Āgenskalna koka arhitektūrā. Tai ir 2 pamatstāvi, pagrabs un mansards. Ēkas vēsturisko fasādi laiks un dažādie saimnieki ir saudzējuši, un tā turpina mūs priecēt un stāstīt par dienām, kad tikusi celta. Ēkas interjers ir piedzīvojis daudzas pārmaiņas, bet pirmā stāva griestu dekori un Eižena paša veidotais kāpņu telpas dizains, tai skaitā logu vitrāža tās vertikāles centrā, palikuši neskarti.
Rezervē